Literārajā namā ciemojās dzejniece Anna Auziņa

Literārais nams savu sezonu šajā mācību gadā noslēdza ar dzejnieces Annas Auziņas ciemošanos 2.maijā.

Patiesi sirsnīgs prieks par katru klausītāju un jautātāju, kā arī emocionāli omulīgo dzejnieces klātbūtni! Jā, ne tikai šodien, bet visa gada garumā, paldies katram Literārā nama apmeklētājam! Lai dzejisks un radošs laiks mums visiem!

Uz tikšanos septembrī!

***

Kā lai esmu tavs eņģelis, kukulīt.
Es neredzu, neredzu ceļu savu gaišo, laikam klapes uz acīm un aizbāžņi ausīs manās. Kā lai esmu tavs eņģelis, ja domas man sniegā, ja Salavecis nejauki prasa – vai šogad biji laba māte? Bet tu guli, mana saulīte, mana pelīte, mana bitīte.

Mēs vispār diezgan normāli vecāki esam, sapulces apmeklējam, nadziņi nogriezti, drēbītes tīras, kastaņus salasām un tukšas piena pakas laicīgi iedodam līdzi, zina adresi nosaukt, zina savu dzimšanas dienu, katru gadu braucam salūtu skatīties, braucam kartupeļus rakt.

Mani lini. Mani nami. Mamma mīl mani.
Kalcija netrūkst un dzelzs.

Tikai laiks tevi šķir no mammas sarkanā mēteļa atvēruma, no pusizkusušās šokolādītes tēva džinsu kabatā. Tikai laiks tevi šķir no Salaveča jautājumiem un no tā, ko es ieraugu sniegā. Murmulīti manu, runkulīti.

Mani lini. Mani nami. Laiks ir vienmēr pret mani.

Anna Auziņa ir gleznotāja un dzejniece, krājumu “Atšķirtie dārzi” (1995), “Slēpotāji bučojas sniegā” (2001) un “Es izskatījos laimīga” (2010) autore, Klāva Elsberga prēmijas un Ojāra Vācieša prēmijas laureāte.