Rīts, jauna diena un mēs viņu satiekam jaunā kvalitātē. Labrīt, topošā Valsts klasiskā ģimnāzija.

Ar ko atšķiras Valsts ģimnāzija no tās skolas, kurā mēs vakar mācījāmies? Kopumā ir ļoti maz atšķirību. Tāpat kā agrāk, skolnieka kompetences ceļš iet caur viņa spēkiem, atbildību, vēlmi apzināt pasauli sev apkārt. Skolotāji turpinās iesākto un dienu pēc dienas, stundu pēc stundas, projektu pēc projekta, viņiem palīdzēs. Vecāki, kā jau agrāk uztrauksies par bērniem, nosūtot tos uz pirmo klasi.

Vai kaut kas mainīsies? Droši vien. Bet tikai izkārtnes maiņa nenozīmē, ka šorīt pamodoties, mēs esam cita skola. Tas nozīmē, ka var uz mirkli atskatīties un redzēt jau nobraukto ceļu. Šajā ceļā mums bija jāizveido kaut kas jauns, kas vēl nebija radīts. Nebija iespējams noskatīties vai “norakstīt”. Nebija iespējams mācīties no svešām kļūdām. Visas kļūdas mēs darījām paši un pārdzīvojām kopā, mēs mācījāmies no tām. Reforma kā izaicinājums, pārmaiņas kā vispastāvīgākais, kas bija Klasiskajā ģimnāzijā – tas ir mūsu izvēlētais ceļš. Pārmaiņas bioloģijā ir dzīves pamatmehānisms. Pārmaiņas ģimnāzijā – pati dzīve. Atrodoties tajā “iekšā” ne vienmēr manāmi, bet satiekot ģimnāzijas absolventus, mēs bieži dzirdam no viņiem, ka viņi nedaudz apskauž, ka viņu laikā tāds nav bijis. Paiet tikai divi gadi, un jau nākamie absolventi atgriežas un runā līdzīgi.

Kas notiks tālāk? Tālāk mūsu atbildība un misija ir saglabāt un uzlabot to, ar ko šajā posmā esam nonākuši – tik liels mūsu skolēnu un pedagogu paaudžu skaits. Tā ir mūsu tradīcija un mūsu uzskati. Mūsu attieksme pret valsti un pienākumiem. Mūsu sapņi un mūsu mērķi. Mūsu draugi, mūsu radošums un mūsu bezgalīgās ziņkārības gars. Nosce te ipsum – devīze, kuru izvēlējās ģimnāzija – “Iepazīsti sevi”. Tas ir ceļš, pa kuru var doties, bet tam nevar būt pieturas.

Labu ceļu!